Ceļamērķis- Rauna, ar tās diviem dabas objektiem- Staburagu un Velnalu. Bet, tā kā tie ir kompakti un neprasa ilgu laiku, pa ceļam varat pamēģināt apskatīt
Dāvida Dzirnavu avotu ūdenskritumu. Ja pietiks drosmes, uzņēmības un avantūrisma. Kamdēļ? Nu kaut vai tamdēļ, ka pieeja šim dabas objektam ir liegta. Bet... dzīvojam vienreiz un Latvijā nu gan mums būtu jāapskata viss, ko vien varam apskatīt. Lūgums tikai saudzīgi.
Dāvida Dzirnavu avotu ūdenskritums ir samērā nosacīti saucams par ūdenskritumu. Katrā ziņā liekas savādi, ka to pašu vārdu varam attiecināt gan uz Niagāru, gan šo. Un tomēr. Varbūt arī šis piedzīvojums ir tā vērts.
Samērā grūti izbrienams, jo abus tā krastus sargā staigna, purvam līdzīga augsne, kurā var iegrimt un ielipt ne pa jokam. Bet galarezultātā iegūsim iespēju aplūkot nelielu avotu ūdens kritumu pa neparastas- gandrīz oranžas nokrāsas akmeņu terašu kaskādi. Laikam jau tikai tas ierindas skatītājam te ir neparasts. Pārējo vērtē speciālisti. Mēs skatamies nezinātāja acīm un vērtējam tikai estētiku. Šis gadījums ir pagrūts, jo neeksponējas.
Tas sevi neizrāda ne kā Dauda, ne Ventas Rumba, tas ieslēpies krūmājam līdzīgos brikšņos un prasa uzmanību un vēlmi ieraudzīt. Tas ir tas, ko mums mūsu daba liek attīstīt- uzmanību pret sīkumiem, pret maziem smukumiņiem. Arī šeit. Krāsu salikums- oranžs, pelēks un zaļš ir ne tik parasta lieta ūdenskritumiem un tomēr, tas atgādina ierastos smilšakmens klinšu gabalus.
Tā vien liekas, ka akmens plāksnes to nojautušas kā tāds hameleons, cenšas krāsoties lielāko radu krāsās, lai mums patiktu. Un patīk jau arī. Pat bez apkārtnes komforta. Pat dubļos līdz ceļiem. Te var atrast daudzas burvīgas dabas glezniņas. Mēs gan ekspluatēsim to pašu abstrakto stilu, bet tāds ir šīs pastaigas uzdevums. Bet varbūt vienkārši- tāds laiks, kurā vienkāršas romantikas vietā meklējam ko vairāk? Kaut ko ko parasti neieraugam. Tādējādi šīs dabas ainiņas pat vairāk ieraugam, kad esam jau mājās un apstrādājam iegūto fotomateriālu. Tur ir vēlviena Latvijas dabas burvība- tās pēcgaršā. Tas ir pretēji kā, piemēram, panorāmiskie kalnu skati kaut kur citur, kad elpu aizturējuši to baudām uz vietas, tad mēģinam fotografēt un mājās konstatējam, ka bildē nav izjūtama pat simtā daļa no izjustā uz vietas. Te ir otrādi. Daba te mūs, neizlutina, neizlaiž, bet liek strādāt un tad atalgo ar iespēju to baudīt kaut ik dienas arī tad, kad neesam tur uz vietas. Paskatamies, ko esam te ieguvuši un atceramies- tur uz vietas viss ir citādi-
Rauna. Staburags. Vārds Staburags gan aiz klasiska ieraduma vēljoprojām daudziem no mums saistās ar Daugavu pie Kokneses. Nu kaut kur tur (redzat- jau precizitātes aprises sāk izzust no parastu Latvijas iedzīvotāju atmiņas). Kaut kur tur, kur tā tik vai tā vairs nav pateicoties mūsu valsts elektrifikācijai.
Teikšu atklāti un mazliet nokaunējies- Rauna man bija negaidīts atklājums. Patīkams atklājums. Varbūt mazliet traucēja pārlieku labiekārtotā piekļuve. Kur tūristu norādes un autostāvvietas, liekas neko sevišķu atrast vairs nav iespējams pēc definīcijas. Tur nav pirmatklājēja potenciāla šarma. Tu ej un skaidri zini, ka esi nepārtrauktās tūristu upes maza daļiņa. Un tur galā visi vienādi klikšķinās fotoaparātus un pēc desmit minūšu apskates skries tālāk, uz kādu citu apskates objektu vai pēc aizmirstajām sviestmaizēm.
Raunas Staburags ir romantisks objekts. Gan dēļ sava varenā Daugavas krastu apdzejotā priekšgājēja, gan vienkārši dēļ sava sūnu vecīša izskata. Raunas Staburags ir eksponēts. Tas ir kā uz skatuves, kur no skatītājiem to šķir orķestra bedrei pielīdzināma upīte. Tas ir nedaudz scenogrāfisks objekts, kur tā vien prasās ieraudzīt kādu pasaku tēlu rosamies pa sūnu segu vai nelielajām ūdens strūklu azsegtajām iedobēm. Jā, tas ir objekts, kuram tamlīdzīgi poētismi piestāv.
Atšķirīgi no daudziem citiem dabas objektiem, kurus te apskatu, Raunas Staburags ir ar citu faktūru- tas ir mīksts un pūkains kā tāds matracis, ja atskaita ūdens pārpilnību ap to. Ūdens te spēlē lielu lomu. Ūdens un sūnu segu apklātais..- nu sazin kas- klints? Akmens krāvums? Kas to lai zin. Bet tas nav mūsu pastaigas uzdevums to noskaidrot. Tam ir citi saiti. Mēs baudam ar acīm. Jā, tas ir kā gatava glezna. Nu labi, teiksim- lielakā tūristu daļa laikam jau būs iemūžinājusi vienu galveno gleznu- Raunas Staburaga kopskatu. Vai varam pameklēt apslēptās glezniņas šī kopskata iekšpusē?
Pamainīsim mērogus un paskatīsimies tuvāk uz neskaitāmiem ūdens pilienu pērlīšu aizskariem kuri noslēpumaini piesedz te vienu, te otru vai trešo iedobīti; uz burvīgajiem dažādu zaļo laukumu spilventiņiem. Tur ir kur ceļot ar skatienu. Tur ir.
Un atkal jau mājās mēs iegūsim vēlvienu papildus bonusu no bildēm- tur nebūs tūristu ņirbas, kas visi jau nākuši, lai kaut ko ieraudzītu..
Varam atbraukt te ziemā. Kad klusāks. Bet..- varbūt pat skaistāks? Sakstāks tiem , kam patīk noslepumainība.
Ziema, gan atkarīgi no sniega daudzuma- piesedz Staburaga zaļo skaistumu liekot tikai nojaust tā klātbūtni. Un tomēr- tā kā ūdens te ir liels mākslinieks, arī ziema piedāvā brīnumainas lāsteku bildes. Ziemā sūnas aizstāj sniega baltā, pūkainā sega un kombinējoties ar lāsteku durklīšiem, rada burvīga pretēja rakstura faktūru tendēmu. Jā, ziemā, te ir vairāk kontrastu. Bet, līdzīgi, kā jau citur- sniegs te atklāj nelielas, burvīgas zaļu krāsu glezniņas.
Ne pārak tālu no Staburaga, šķērsojot dzirnavdambi,
ir vēlviens Raunas dabas objekts- Velnala. Nu tiešām liekas savādi kārtējo alu nosaucot šajā pat vārdā. Un tā vēl nebūs pēdējā. Kamdēļ mums tik ierobežota fantāzija uz nosaukumiem? Nu jā- bet arī baznīcas visas saucas par baznīcām un arī tām ir tik bieži atkārtoti otrie vārdi.. Varbūt mēs te dzīvojošie vairāk esam tendēti uz acu mākslu? Vai varbūt- kaut kādu netveramu satura dziļumu, kam ārpuse vairs nav tik svarīga? Iešana uz šo alu nav gājiens pa meža biezokni vai klinšainu kalnu mugurām. Tā atrodas gandrīz vai pilsētā un no ārpuses gandrīz nav saskatāma un nav fotografējama, jo nav kur atkāpties. Tas nedaudz mazina tā izteiksmību. Bet ja jau esam pieraduši koncentrēt skatienu uz mazo, tad spēsim atslēgt uzmanību no nevajadzīgā šīs bildes ierāmējuma un aizpildīt bildes kodolu ar sev vajadzīgo saturu.
Tā ir spēle, kurai jādod mums estētisku baudījumu. Daba mūs ievada un liek pielikt savu. Te ir nepieciešama mūsu līdzdalība, ja mums ir lielāka redzēto dabas brīnumu pieredze. Ir prieks, kad to atrodam. Nu apmēram kā sēni mežā, vai pērli gleimežnīcā. Bet tā nav tik gleznieciska, kā varbūt kāda no jau iepriekšpieminētajām alām. Tā ir kā tukša skatuve, kurai vajadzīga mūsu scenogrāfija. Nu varbūt ar gaismām? Ar svecēm? Ar mums pašiem kā aktieriem šaja spēlē?
Te ir tik pat maz cakiņu un izpušķojumu cik tas ir nepieciešams. Nu kā tādā baroka laika Karavadžo vai Renbranta bildēs- ar dziļajām ēnām, kas kontrastē ar šauro gaismas laukumu, kurš mistiski cenšas ielauzties pēc iespējas dziļāk alā. Nekā lieka.
