Tā ir pastaiga vismaz veselai dienai. Ne ar ko nesavienojama. Īsta meditācija. Arī šeit reizumis var pārsteigt mūsu tūristiskie stereotipi, kas no Amatas mums liek atcerēties vai nu vienīgi Zvārtes iezi vai pavasara laivotāju trasi. Kaut kas līdzīgs kā Siguldā. Te viegli kļūt neobjektīvam- jo viss liekas pārāk skaisti, lai būtu patiesība.. Ja ir tāda iespēja, pat šo vienu pastaigu vajadzētu sadalīt divās vai pat trīs pastaigās- no Vidzemes šosejas uz leju līdz Ainavu iezim. No Aiavu ieža līdz Zvārtes iezim un no Zvārtes ieža līdz Līgatnes ceļam. Katram gabaliņam savs raksturs.
No Vidzemes šosejas līdz Ainavu iezim ir it kā grafiskāks. Arī dominē māls, akmeņi un dolomīts. Ja laiks ir ierobežots, šo gabalu varat norezervēt uz „pēc tam”. Šī ir ekstrēmāka pastaiga. Ar diviem mazuļiem pavasarī dabūju brist pāri upei vairākkārt. Tā pat kāpelēt pa slidenu mālainu krauju utt. Es arī nenovērtēju savu laika limitu un dēļ steigas, daudz ko nepaspēju tā īsti izbaudīt. Tā ir atpūta tiem, kuriem vajadzīga lielāka fiziskā slodze un mazāk tūristiskā komforta.
Kompozicionāli raugoties te varbūt nav tādu noslēgtu „bildīšu” kā tas būs ap Ainavu iezi un lejpus. Te jāmeklē atsevišķi kadri lielajā bildē. Tas nozīmē, ka skaistais var būt ieslēpts lielajā bildē un atkal jāpacenšas, lai nolobītu to nost. Te ir lielāka „nekārtība” vai „mežonība” kā jejpus.
Atsevišķās detaļās liela nozīme līnijām. Arī smilšakmens iežos līniju dzīslojumam ir liela estētiska nozīme. Tomēr šeit, dolomīta iežos tās atdala plaknes nevis krāsu laukumus. Tamdēļ bildē vairāk dominē arhitektūras estētika. Te var pafantazēt par ēku fasādēm kraujas malā ar lauzītiem istabu blokiem un logiem katrā šķautnē. Lai gan kā būtu, ja katru šķautni vienkārši nokrāsotu košās krāsās? Kaut kur pilsētā. Būtu neparasts dizaina elements..
Proporcionāli ainavai ir ļoti samērota atkāpšanās iespēja, attiecībā pret krauju augstumu.
Tas nozīmē, ka ainava ir ļoti proporcionāla un samērojama ar mums pašiem, kamdeļ tā nav pārspīlēti liela. Tā nešokē mūs, bet rāda ko skaistu. Šī attieksme vispār ir raksturīga Latvijas ainavai, bet te vēlreiz tas apliecinās īpaši. Nav nekā grandioza. Ir tikai cilvēcīgi samērojams skaistums. Tamdeļ atkal jau jāpadomā, kuram no mums tas der. Varbūt ne tiem, kurus spēj saviļņot vien milzīgi izmēri. Te skaistums ir pašpietiekošs un var iztikt bez tūristu klātbūtnes. Un arī mēs paši te nonākam vienīgi saskaņā ar sevi. Nevis tiekam sisti ar milzu izmēra šoka pātagu.
Tuvāk Ainavu iezim jau sāk dominēt smilšakmens. Un ainava kļūst gleznieciskāka. Romantiskāka. It kā klasiskāka Latvijas ģeogrāfijai. Nu vismaz no tūristu viedokļa raugoties. Rēķinaties vien, ka pastaiga tiešām aizņem diezgan daudz laika. Emocionāli šis virziens- no Vidzemes šosejas uz leju ir pareizs arī tamdēļ, ka kļūst arvien samtaināks un atbilstošāks jūsu fiziskajam nogurumam. Lai gan līdz pat Zvārtes iezim komforts pieaug tikai ļoti pamazām.
Un laiks ir mānīgs. Attālums no Aiavu ieža līdz Zvārtei, ja nemaldos ir kādi 9 km, bet tas var aizņemt vairāk laika kā mums liekas. Turklāt skriet arī nevajag. Izbaudīsim. Savādā veidā mūs var dzīt uz priekšu zināmie pieturpunkti. Būtu labi, ja mēs tos mēģinātu ignorēt. Mērķis, kuru izvirzam, vienmēr traucēs sasniegt kaut ko vairāk. Tamdeļ, te īpaši labi būtu nezināt kurp ejam un ko vēlamies sasniegt. Varbūt to vajadzētu izmantot arī citur mūsu dzīvē? Nekādu mērķu, tikai pilnasinīga dzīvošana no visas sirds! Un paši būsiet pārsteigti, cik dzīve sāks likties daudzkrāsaina!
Ceļā ir iespējamas atpūtas saliņas. Viena no tādām ir Ainavu ieža virsotnē. Te klasiski skaisti ir krāsaino lapu laikā. Lai gan.. es dotu priekšroku vietiņai, kas ir nokāpjot no ieža. Tur ir gleznieciskāk. Tā ir pirmā tāda gleznieciskā pieturvieta Īsta meditāciju vieta pēc gara ceļa..- Upes līkumiņš ar skatu laukumu, krauja, pārkārušies koki.. Gandrīz vai banāli. Lieku reizi piedomājot, kamdēļ banāli tas izskatītos vien uzgleznots. Te viss ir vienkārši skaisti. Kur paliek skaistais pa ceļam no dabas līdz gleznai pie sienas? Varbūt vien pazūd hipnotiskā upes čurkstoņas skaņa, kas te uz vietas ieved mūs savdabīgā transa stāvoklī? Te daba nestāv kaut kur tālu nost, kā milzīgos dabas objektos. Tā ir te visapkārt un tu tajā iekšā.. Tev nav kur atkāpties, lai justos niecīgs tās lieluma priekšā. Tu esi iekšā..
Zvārtes iezis. Klasiska Latvijas ikona. Gandrīz kā Gūtmaņala Siguldā vai Ventas rumba Kuldīgā. Liekas, ka te vairs nav ko skatīt, jo apkārt kalendāros un albumos pieejamo bilžu daudzums rada sajūtu, ka esi tur jau daudz, daudz reižu bijis. Tomēr interesanti ir, ka gandrīz visi ir fotografējuši teju tej no viena un tā paša skatpunkta. Tas ir tik pārsteidzoši! Kas tas īsti ir?- slinkums? Pārliecība, ka tā pat jau ir skaisti un nav nemaz jāpiepūlas, lai paskatītos uz to nu kaut drusciņ savādāk? Trafareti. Stereotipi. Banālas skaistuma formulas. Nu katrā ziņā kaut kas stabīls un pārbaudīts. Tā būs labāk. Tā būs labāk.. Un tomēr,- pamainīsim rakursu, pamainīsim skatpunktu un aizmirsisim, ka tas ir Zvārtes iezis. Tas vienkārši ir kaut kas.. skaists.. (banāli?) Savādi, cik daudz sentimenta un daudzpunktu. Bet katrai vietai ir savs sakāmais mums.. un mēs paši to pārvēršam tādos vai citādos vārdos.
Ceļš no Zvārtes ieža tālāk un leju sākumā ļauj atcerēties tikko iegūto un kādu brīdi pat var likties, ka neko vairāk jau nesaņemšu. Tikai samērā netālu no mums nospraustā galapunkta pie Līgatnes ceļa pāri Amatas upei, sāk atvērties viss Amatas „putukrējums”. Esam pelnijuši pēc garā ceļa. Te ir burvīgs piemērs saprātīgai šādu vietu apsaimniekošanai! Visa sakārtotība ir gandrīz nepamanāma un tajā pat laikā- tā ļauj mums izbaudīt šo pastaigu bez liekiem brikšņu šķēršļiem. Gleznaino ainiņu „slaidšovs” gar mūsu acīm reizumis liekas gandrīz neticams.
Tā nu ir īsta romantika. Tā var nepatikt pēc nosaukuma. Droši vien mūsu laikā vārds ‘romantika’ var izklausīties pat vecmodīgi. Tomēr, te uz vietas viss falšais vienkārši atkāpjas. Attīrās? Tas ir kā pozitīvais varonis uz ko tiekties pēc seniem grieķu ieteikumiem. Tās nav spurainās, gandrīz avangardiskās dolomīta sienu šķautnes. Šī gleznainuma formula droši vien mūsu nāciju ir virzījušas uz to latvieša tēlu, kurš meklē mieru un harmoniju un kuram svešs ir ekscentrisks lecīgums un ambiciozitāte. Jā, te ne uz ko tamlīdzīgu daba mūs nevedina, bet reāli parāda, ka var būt skaistums arī bez visa tā. Labi? Slikti? Nu vienkārši tā nu ir. Kaut kas mums no tā jāmācās. Varbūt te ir tā vieta, kur saņemt katram no mums nepieciešamo miera un harmonijas dozu, lai tur pilsētā to vairs mums nevajadzētu, jo te ir pavisam cita sociālo attiecību estētika.. pavisam cita..
