Kazu gravas ūdenskritums. Izbraucot no Cēsīm uz Valmieras pusi. Pavisam netālu aiz Cēsu robežas, labajā pusē, pārbraucot lauku un iebraucot mežā, varam atklāt fantastisku Latvijas dabai ūdenskritumu. Kaskādes ūdenskritumu. Man un manai ģimenei tas tiešām bija atklājums. Tas pārsteidza arī ar saviem izmēriem, jo bijām jau pieraduši, ka te viss ir samērojams ar cilvēku. Ja runājam par ūdenskritumiem, tad tie var vēl būt plati kā upe, bet ne tik augsti. Tas arī negāžas kā no pārlauztas caurules, bet līst apglāstot neskaitāmus sūnainu akmeņu plauktiņus.
Gleznains ūdens priekšnesums. Arī izkārtojas savā ekspozīcijā ļoti interesanti, ja ejam no pareizās puses- tas iznirst aiz klinšu stūra it kā sagatavojies tevi pārsteigt. Un tas izdodas. Kā atklājot pieminekli, kad tiek norauts aizklāja audums.
Jā, arī šis ūdenskritums atgādina pieminekli. Varbūt šo sajūtu sagatavo šūnakmens klints siena pa ceļam pie ūdenskrituma, kas asociējas ar Rīgas Brāļu kapiem vai pat Brīvības pieminekli materiāla dēļ. Jā, te beidzot nav smilšakmens, bet cits materiāls. Tas ir estētiski aukstāks. It kā aukstāks. Varbūt toņa dēļ?
Tomēr fascinē ar savu rakstu, kas atgādina milzīgu, bet sen aizmirstu mīklas blāķi, kas mīcīts, mīcīts un tad pamests uz daudziem gadiem. Tur ir kaut kas spokains. Kaut kāds grūti aptverams spēks, kas te piedalījies galvanā mākslinieka lomā. Ieža spraugās bez īpašām pūlēm varam atrast gliemežvākus un kaulu gabaliņus no kādiem seniem mūsu zemes apdzīvotājiem. Tas arī dod papildus emocionalitāti- kaut kas no senatnes- saredzams, sataustāms un pat apjēdzams netrennētam prātam. Tas arī piedalās šī dabas pieminekļa PR veidošanā. To visu iekļauj grūti izbrienami brikšņi un krūmājos ieaudzis staignājs, kas mēģina noslēpt no ūdenskrituma aizplūstošo ūdeni.
Jā, savādā veidā šis notecējušais ūdens te kaut kā izzūd pat neizveidojot upi. Kā izstādes darbs ar slepenu ūdens pievadu un izvadu. Visa apkārtne liek padomāt par kādreizēju aktīvu cilvēka roku darba klātbūtni. Bet jau dabas noslēptu klātbūtni. Un pat ja tā ir bijusi, tā ir paveikusi skaistu darbu vēlreiz liekot padomāt par cilvēka un dabas sadarbības iespējām. Te ar to viss ir kārtībā.
Dēļ sava romantiskā izskata, ūdenskritums piesaista kāzinieku ekskursijas, kas te brauc fotografēties. Liekas, ka ar šo ūdenskritumu nelīdzinās neviens cits no Latvijā esošajiem. Tāds izlecējs. Savrupnieks. Lielākajai tūristu daļai īsti nezināms. Tur neved tūristu takas, nekas te nav labiekārtots un pat samērā grūti piekļūstams. Sevišķi jau slapjā laikā vai daudzsniega ziemā. Varbūt tieši šāds ūdenskrituma tēls var nezinātājam asociēties ar leģendāro Staburagu. Tas ir pārdzimis te. Ja tikai nemulsinātu lielas upes trūkums. Ir liels ūdenskritums, bet upes nav. Tāds Staburaga spoks. Jā, arī svārstiņš te vietām griežas pretēji pulksteņa rādītāja virzienam ka neprātīgs. Un vēl Kazu grava... Iznāca tāda kā mistērija.
Lielā Ellīte. Tik pat neparasts objekts kā Kazugravas ūdenskritums. Neparasts, dēļ savas atrašanās tikpat kā pilsētas parkā. Viens pats starp apkārtējo urbāno vidi, kas apliecina sociālisma laika ieceres apbūvēt laukus ar “modernām” daudzdzīvokļu mājām. Mazs stūrītis no kādreizējā dabas krāšņuma, liek pasapņot par to kā te reiz bijis. Nu kaut Veidenbauma laikos, kurš te pat netālu vien dzimis un uzaudzis.
Jā šobrīd Lielās Ellītes smilšakmens klinšu un alas komplekts arī atgādina senu pastkartīti vai muzeja eksponātu, kurš tikai brīnumainā kārtā, skatoties kā pa to kāpelē vietējie bērni un tūristi, vēl saglabājies līdz mūsu dienām. Jā, te ir sakopts. Tie, kas fano par neskarto dabu, varbūt būs vīlušies.
Bet te mums atkal jāliek lietā mūsu sagatavotā spēja izlobīt no visa apkārtējā to mazo burvīgo skaistuma pilienu, kas te vēl atrodams. Tikai “jānoskalda viss liekais”, lai paliktu pāri šī muzikālā glezniņa. Te ir kaut kas no muzikāla skaņdarba. Noslēgts sevī. Ļoti piesātināts ar formām un faktūrām.
Mazie lēkātāji vēl piedod kaut ko no repa un te nu tas ir 21.gadsimta kultūrā. Vai tādu mēs esam gatavi drīz ieraudzīt pārejo dabu. Tās klintis? Alas? Ūdenskritumus. Tādus apčubinātus, iegrāmatotus dabas pieminekļu annālēs un saglabātus nākotnei. Bet tāda ir mūsu ne pārak talā nākotne. ..
Bet pati par sevi Lielā Ellīte ir neparasti skaists dabas veidojums. Ļausimies šim skaistumam..
Līču Laņģu klintis. Tas ir pretstats iepriekšējiem diviem. Lai gan.. Lai gan pie tā var piekļūt tikai, ja ļoti, ļoti to velamies. Cauri Lodes ķieģeļu cepļa barjerām (ja sargs izlaidīs). Un arī tad vēl maldoties jameklē. Te nonākam mežā. Katrā ziņā kaut kur, kur civilizācijas pieskāriens praktiski nav izjūtams. Kaut kas pat nedaudz pirmatnējs. Parasti klinšu sienas mums asociējas ar upes krastu. Vismaz kaut ko līdzigu kā Gaujmala.
Te vienkārši ir kā pārlūzusi zeme. Un visapkārt daudz koku. Tikai neliela taka, kuru izveidojuši tie, kam izdevies šo vietu atrast. Tā iet gar pašu klintssienu un tā vien aicina ar roku visu aptaustīt. Siena tamdēļ liekas īpaši liela, jo nav kur atkāpties un tev jāmeklē virsotni ar atgāztu galvu. Klints ambīcijas svin uzvaru pār mums.
Nez kamdēļ nāk prātā Rigas Doma baznīcas epopeja. Ilgstoši tā bija mazo Vecrīgas ēku un ielu ieskauta, līdz radās doma izveidot tās priekšā laukumu, nojaucot vairākus veco ēku kvartālus. Ko ieguvām, ko zaudējām? Viduslaiku efekts bija- baznīca iznirst skatītāja priekšā pēkšņi un atstāj gandrīz satriecošu iespaidu uz apmeklētāju ar saviem izmēriem un formām, kuras tuvais skatpunkts īpaši izceļ. Laukums?- Dod iespēju atkāpties un izvērtēt baznīcas arhitektūru no malas kā tādam mākslas specialistam. Baznīca kļūst it kā mazāka un pārsteiguma efekts nav tik liels.
Laikam jau tā pat notiktu ar Līču Laņģu klintīm. Un paldies Dievam, ka tās vēl ir neattīrītas, ka vēl ieaugušas. Nu nevajag visu laiku domāt lai tikai skatītājam būtu ērtāk! Pārlieka izdabāšana ir pašcieņas trūkums. Un te mēs redzam cienīgas klintis! Egoistiski noslēpušās no liekām acīm. Pašpietiekošas.
Arī gravā iesprūdušais akmens liekas kādu milžu rotaļu liecinieks. Viss izskatās varens. Klintis ir pagrūti fotografējamas šī tuvā skatpunkta dēļ. Jā, te ir spēles ar optiskiem efektiem. Un tieši ar mērogiem, jo arī sīko detaļu nemaz nav tik daudz. Lai gan..- tās, kuras ir, ir pietiekoši oriģinālas savu krāsu dēļ. Tieši neparastais zaļais piesaistīja uzmanību visvairāk.
Tā ir kā izstāde ar milzīga izmēra gleznām neliela salona telpās. Kaut kādā ziņā pretstats Lielajai Ellītei, kur par skatpunkta komfortu ir piedomāts par daudz. Ellīte ir “smalko ļaužu” apskates objekts, Līču Laņģu klintis- vairāk neskartās dabas mīļotājiem un ir tik pašpietiekošas, ka nav pat atrodama vieta pusdienu pauzei. Te necepsi šašlikus un neēdīsi hotdogus. Te neko no tā pat negribas. Klints ir paņēmusi pārak tuvu pie sevis un dod savu enerģiju. Viss pārejais ir lieks.
