Ramātu klintis.
Ērgļu un Ramātu klintis vienmēr gribas skatīt vienlaikus. Nu vismaz vienā diena vienu aiz otras. Bet vai ta kāds mēdz darīt? Un tomēr- tās ir kaimiņi. Kā tādas māsas. Tikai dažādiem likteņiem. Viena- cilvēku un tūristu aptekalēta, apčubināta, labiekārtota, otra- mežā ka aizmirsta. Ramātu klintis atstāj gandrīz vientuļu iespaidu. Tur ir kas pirmatnējs. Varbūt arī jāsāk ar tām. Tās ir meklējamās klintis. Pirms Ērgļu klintīm jābrauc mežā pa labi un tad jāieslēdz „sestā maņa” vai jāņem smalkas topogrāfiskās kartes un jāmeklē.
Tas nebūs nemaz tik viegli, ja orientēšanās iemaņas jums nav diez cik attīstītas, pat neskatoties uz to, ka nav nemaz mazākas par slaveno māsu- Ērgļu klintīm. Tā sevi neeksponē, Mēs nonakam uz tās virsotnes un ir jālaižas lejā gar pašu klints sienu. Un pat tad, kad nolaidīsieties pa šauro taku (ja to atradīsiet)- tā sevi neeksponēs. Mēs uz tām skatīsimies atkārtu galvu no klints pakājes un izjutīsim visu to majestātiskumu. Kā tāds dinozaurs Gaujas vecupes krastā.
Jā,- neviļus rosās fantāzijas par to kā te bija, kad Gauja te vēl tecēja garām dzīva un dzīvību pilna. Kāds te tās lūkoja no upes.. sen. Ļoti sen. Tas ir pagājis un nu te ir tikai to laiku piemineklis. Romantisks mežonīgums. Klints sienā ir ala. Bet tur var nokļūt vai nu vienīgi ziemā pa aizsalušo ūdeni, vai ar kādu peldamrīku. Sausām kājām tā nav aizsniedzama.
Klints lieliski saskan ar aizaugušo, zaļu klājienu pārklāto vecupes ūdeni. Tikai nedaudz manāmi atspulgi. Arī pati klints ir daļēji koku piesegti it kā sargāta no izgaismošanas fotofilmiņa. Te ir kaut kas fascinējošs. Tāda sajūta, ka klints grib ko stāstīt un liekas pat žēl, ka neesmu ģeologs, kurš droši vien spētu izlasīt visus smilšakmens klints krāsu slāņu rakstus.
Kas tos veidojis? Kas kādreiz pa to virsu varbūt reiz staigājis? Majestāstiski pirmatnējas. Un nekādu tūristu.. Tā, droši vien reiz izskatīsies (varbūt reiz jau izskatījās) arī Ērgļu klintis. Manuprāt šo tandēmu vajadzētu rādīt skolniekiem ar uzdevumu padomāt par neskarto dabu un dabu, kuras sargāšanā aktīvi iesaistījies cilvēks.
Ramātu klintis ir klasisks romantisku emociju stereotips. Varbūt tieši šādi dabas objekti ir ielikuši mūsu emociju pamatus, kaut kur tur senatnē?
Kā dievnams. Tikai lielas klusas un bezgala pozitīvas emocijas. Varbūt banālas mūsdienu kultūrai. Varbūt pat salkanas krāsaino rudens lapu laikā? Bet bezgala pozitīvas. Nekāda džeza vai hiphopa. Kaut kas himnisks.
Klintis, kas provocē izteikties poētiski. Te tas piestāv un gribas ļauties.. Nāk prātā seno šamaņu teikumi- ja gribi, lai ar tevi notiek kas labs, tad ļaujies...
Ērgļu klintis.
Lai cik skaistas un majestātiskas, to emocionalitāti nomāc civilizācija. Te vairāk asoiācijas saistās ar tūristu autobusiem, kuru bari tiek atdzīti uz klints koka platformām un tūlīt pat tiek dzīti tālāk ar tekstiem, ka jābrauc, lai varam apskatīt visu.. Te ir grūti nofiltrēt šos sārņus.
Varbūt tamdēļ labāk braukt klusā vasaras vakarā. Saulrieta laikā, kad upe ir klusa un kūp. Varbūt tikai reizumis aizsnesdama garām kādus laiviniekus. Bet tie te piestāv. Tad te ir skaisti. Un klints krāsas uzplaukst it kā taupīdamās tikai tiem, kuri tiešām grib ieraudzīt visu rūsgano krāšņumu. Kā sniegpulkstenīši ziemā. Emociju atklāšanās ziņā.
Ērgļu klintis atgādina akadēmisko zīmējumu. Vai klasisko orderu sistēmu antīkajos tempļos. Tas ir paraugs tam, kādas izskatās (kādām jāizskatās) klasiskām smilšakmens klintīm. Ar visu parauga statusa emocionalitāti. Mazliet pavēss. Te nav Ramātu klinšu intimitāte un sirsnība. Te gandrīz, gandrīz varam teikt- lielas klintis. Tas nav dzejnieks, bet drīzāk- karalis. Labi noformēts, prporcionāls, efektīvs izmēru ziņā un ar to apliecinot savu nepārprotamo pārakumu par citiem sev līdzīgiem. Tāda Latvijas dabas skaistuma pamatformula.
Vispār te ieguvēji būtu tie, kuri piebrauktu pie klints ar laivu. Tā atklātos majestātiskak un arī tūristi ta netraucētu. Tikai tad būtu pagrūti apskatīt abas- gan Ērgļu, gan Ramātu klintis vienlaikus (domāju- tajā pat dienā). Nez kamdēļ ienāca prāta sižets par princi un nabaga zēnu (daudz salīdzinājumu). Ērgļu klintis te noteikti ir prinča statusā. Te var atnākt baltos apavos un tādos pat apavos atgriezties no pastaigas pie sava braucamā ieliekot savā vasaras obligāto pasākumu sarakstā ķeksīti, ka esmu bijis pie dabas.
Nepārprot- šīs klintis ir jāredz. Ir vērts. Ir. Tikai mēģinat aikļūt arī līdz skaistajam un sirsnīgajam kaimiņam- Ramātu klintīm. Ja esat spējīgs kapelēt un neabaidaties nosmērēt savu apģērbu kapelējot- būsiet ieguvējs dubulti.
