Translate

trešdiena, 2011. gada 19. janvāris

Veczemju klintis. Ķurmjrags


Latvijas jūrmala (ja ar šo vārdu domājam visu piekrasti) parasti asociējas ar laiskiem sauļotājiem pilnu pludmali. Varbūt skaistiem saulrietiem. Bet tai ir arī citas sejas. Un viena no tām- Ķurmjrags un Veczemju klintis. Brīžiem būsim vasarā, brīžiem ziemā..

Jūras piekraste bez atpūtniekiem ir kas neiedomājams. Īpaši vasarā. Arī Veczemju klintis ir tāda atpūtas vieta. To ir gan jūras līča krastā, gan kāpu zonā- telšu “pilsētiņā”.

Labā laikā cilvēku netrūkst. Vai tas ir trūkums? Varbūt taisni prieks, ka cilvēkiem šīs skaistās vietas vēl interesē. Veczemju klinšu ekspozīcija ir garš gājiens. Kā muzejā, kur visu apmeklētāju skatieni pavērsti uz sienu, meklējot skaistas lietas. Krāsas, formas, sižetus. Varbūt vienīgi te skatītāji ir frivolāki savā uzvedībā un apģērbā. Un visi fotografē. Ko fotografē?

Jā, smilšakmens klinšu sienas ierosina katrā no mums mākslinieku. Tā ir kā tāda mākslas skola, kā iedvesmojoša izstāde. Jūras skaņu tuvums ar savu ritmisko skaņas pulsu mūs ieved tādā kā hipnotiskā stāvoklī un mēs te ieraugam vēl vairāk. Jā, te ir visi Latvijas dabas reljefa skaistumi vienuviet. 

Te ir klintis, 

te ir alas, 

te ir akmeņi, 

te ir pat ūdenskritums un leģendārie jūras saulrieti. Nu viss vienuviet. Var atšķirties vienīgi tas, cik daudz te ieraugām. Varbūt fotoaparāts ir tieši tas, kas mums palīdz mobilizēties neparastu un skaistu vietu meklējumos? Un te varam iegūt gan bezpersoniskas kartiņas ar uzrakstu “es biju šeit,” gan izcilas dabas gleznas. Estētika un krāsu atlase, šim dabas māksliniekam gan būs līdzīga. 

Varbūt te varam atrast pirmsākumus legendām par pelēcinātiem vai okerīgajiem latviešiem. Nu jā, okeris, smilškrāsa tiešām ir dominējošais krāsu laukums. Un tomēr te ir ko izbaudīt. Katrā vietā ir sava nianse. Nu kā Rotko vai Kandinska abstrakcijās. 

Tās ir daudz, bet katrai savs un viss kopā raksturo visu šo gleznu autoru un noteiktā veidā izglīto tās skatītāju. Atšķirīgi no gleznu izstādes, te strādā arī vēl apkārtnes skaņas un mūsu pārvietošanās trajektorija. Te varam pakāpties, te varam iebrist, te varam ielīst, te varam apgulties un šī kustība piedalās mūsu estētiskajā izglītošanā. 

Tas ir kā dievkalpojums ārpus baznīcas, kur ir citas uzvedības iespējas un nav stereotipiskā klausīšanās transa. Mēs ar to iegūstam ko vairāk vai ko citādu. Arī šeit tā staigājot gar klinšu sienu mēs varam nepievērst uzmanību tās māksliniekam. Varam pat neiedomāties, ka skatāmies uz mākslas darbu un neko nenojaust par sižetu, kas aprakstīts krāsu joslās un plankumu formās uz smilšakmens sienas. Mēs vienkārši atpūšamies atslēguši prātu un zināšanas. 

Vai šo pašu attieksmi nevaram izmantot arī izstāžu zālēs- vienkārši atpūšamies. Pamēģinām atslēgties no brendiem ( mākslinieku uzvārdiem) un izbaudām tikai pašu gaisotni, ko šī ekspozīcija veido. Tā atpūtinās, ja aizmirsīsim, ka mums par to obligāti kaut kas jāzina, jo citādi izrādīsimies neinteliģenti un nekulturāli.
Te ir cita akadēmija. Alternatīva Mākslas Akadēmija. 

Un kā jau akadēmijā, arī te ir noteiktas tradīcijas, noteiktas kompozīcijas, noteikti kaut kā izgudroti noteikumi, pie kuriem turoties tikai tu varēsi saukties par “īstu” mākslinieku. Par savējo. Te ir īpatnēja arī paša mākslas darba radīšanas metodika. Kaut kas no tā, par ko zinām no Mikelandželo daiļrades- īstam māksliniekam ir tikvien kā jānoņem viss liekais un mākslas darbs ir gatavs.- Tu ņem akmeni un noskaldi visu lieko- un skulptūra gatava. Tik vien. Arī te- tev tikai jānoņem viss, kas traucē kadram, bet viss jau ir dots. Tikai līdz brīdim, kamēr tu nenolobi, tas nav saucams par mākslas darbu, bet gan par dabu. Tātad- mums ir jāatrod, nevis jārada mākslas darbs. Kā ta skulptūra akmenī- tā jau tur bija, bet kamēr to nenolobijāt, kamēr neattīrījāt no nevajadzīgā, tā nebija mākslas darbs, bet gan tikai akmens.

Arī šeit, Veczemju klintīs, Ķurmjragā, starp mums būs tādi, kuri ieraudzīs akmeņus, bet būs tādi, kuri ieraudzīs mākslas darbus, būs tādi, kas ieraudzīs klinti, bet būs tādi, kuri ieraudzīs mākslas darbu. Iespējams, ka te iespēja atrast savu mākslas darbu ir īpaši liela un daudzveidīga. 

Varbūt vienīgi varam pievērst uzmanību, ka šos mākslas darbus pamatā varam ieraudzīt tuvplānos. Tamdēļ atkal jau esam pievērsti mazajam un tuvajam. Te ir jāieliek zināms darbs, lai šo skaistumu ieraudzītu. Tas nav Kolorado upes milzu kanjons, kurš šokē ar savu lielumu un grandiozitāti, kura izbaudīšanai nevajag nekādu piepūli. 

Te ir jāierauga, jāatrod un.. jānoņem tas liekais, kas neattiecas uz tavu mākslas darbu. Tikai tad būs rezultāts. Citādi mums tiešām būtu jāšaubās vai tas viss nav par mazu, lai kādam atbraucējam rādītu kā vērtīgu dabas bildi.

Ziemai te ir savs šarms. Mazliet spocīgs. Nav jūras skaņas. Šur un tur redzami cīniņu ar ledu uzvarējuši akmeņi. Kaut kādas īpašas krāsas. Gandrīz sintētiskas. 

Kaut kas atgādina mākslinieka darbnīcas aizkulises, kad kāds te eksperimentē ar krāsām tā, lai skatītājam tas nebūtu redzams. Arī mums nav laiskā pludmales atpūtnieka acis. 

Uz baltā fona, akmeņu krāsu raksti īpaši eksponējas. Sniega un ledus baltums atsedzis nelielus smilšu un akmeņu kompozīciju laukumiņus atsevišķās glezniņās. Ar citu raksturu. Tās pašas krāsas, tikai cits raksturs. 

Cik daudz tomēr nosaka bildes rāmis- vai tas ir siltas vasaras silto toņu vai ziemas sniegbaltais. Katrs dod savu rezultātu. Tātad- ne tikai mums jānoloba liekais, bet tas vēl jānoformē, lai iegūstam mums vēlamo bildes raksturu. Ne tā?- Nu pamēģināt kaut domās ielikt Leonardo “Džokondu” koši oranžā neregulāras formas finiera rāmī. Iespējams, ka mēs šo autoru vairs par ģēniju neuzskatītu. Katrā ziņā raksturs noteikti būtu cits. Tik vien.. 

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana